info@livonia-rugby.lv
RFC Livonia © 2016 Mājas lapu izstradāja: iconcept.lv
info@livonia-rugby.lv

Cjukša: Universiādes spēlēs atdevām visus spēkus

23.07.2013

Par Universiādē gūtajiem iespaidiem ekskluzīvā intervijā kluba mājaslapai stāsta “Garkalne/Livonia” lielās un arī regbija 7 komandas spēlētājs Deivids Cjukša.

Tik lielā pasākumā pilnīgi noteikti neiztikt bez jauniem un nebijušiem iespaidiem.

Pirmie iespaidi bija nenormāli. Ir uzcelta pilsēta šīm spēlēm. Kādas 30 piecu un deviņu stāvu dzīvojamās mājas sportistiem. Viss bija kā olimpiskajās spēlēs – arī nenormāla drošības pārbaude. Dzīvojamajā zonā un stadionos nedrīkstēja ienest nekādu ēdienu un šķidrumus. Bet citādi – viss bija patiešām iespaidīgi.

Bet mūsu komanda?

Labi bija tas, ka brauciena laikā komanda ļoti, ļoti saliedējās un jau laukumā izejot bija īsts komandas gars. Pirms spēlēm bija laba atmosfēra. Bijām gatavi par 100 procentiem atdot visu. Pirmā spēle jau to reāli parādīja, kad ar Japānu mēs zaudējām tikai ar trim piezemējumiem pret četriem (15:28). Kas pietrūka – varbūt precīzu dropsitienu, taču vienalga bija ļoti liels prieks.

Ja ar Japānu nebūtu bijusi pirmā spēle vai būtu savādāks iznākums?

Noteikti. Ja būtu pirmā spēle pret, piemēram, Dienvidāfriku, tad būtu diezgan savādāk. Jo pirmā spēle ar Japānu deva lielu uzmundrinājumu, ka ar tāda līmeņa komandām varam kā līdzīgs ar līdzīgu spēlēt. Nebūtu pāris neveiksmīgu tvērienu, pāris neveiksmīgu epizožu – viss varēja būt citādāk.

Dienvidāfrika vēlāk pusfinālā spēlēja…

Jā zaudēja krieviem. Bija ļoti slikta tiesāšana par labu Krievijai. Dienvidāfrikai smagi gāja, no nepārtraukti tika svilpti sodi viņiem par sliktu.

Bet kā pret Dienvidāfriku (7:47) klājās mums?

Mērķis mums bija izdarīt kaut vienu piezemējumu, ko arī komandas kapteinis Ruslans Kotļevs veica. Uzdevums bija pēc ilgāk noturēt aizsardzību un neielaist pašiem piezemējumu. Ja nemaldos, tad no visām komandām, kas spēlēja pret Dienvidāfriku, mēs izturējām visilgāk – kādas četras minūtes bez piezemējuma. Pirmajā puslaikā viņi paspēja izdarīt divus, bet pēc tam mums laukumā jau devās rezervisti, jo pret šo komandu vēlējās uzspēlēt visi. Tāpēc arī otrajā puslaikā bija vairāk kļūdu, vairāk ielaistu piezemējumu.

Otrajā dienā jau laikam bija vieglāk, kad vairs pretinieki nebija tik stipri un, loģiski, ka tika gūtas divas uzvaras?

Abas pirmās spēles, lai arī tajās zaudējām, ļoti pacēla mūsu pašapziņu. Tas deva papildus spēku nākamajā dienā, jo spēles bija smagas. Daudz traumu, sasitumu, liels nogurums, jo izlikāmies par 100 procentiem. Turnīru vispār nācās aizvadīt vienpadsmit spēlētāju sastāvā, jo vienā no pirmajiem treniņiem neveiksmīgs sānsolis iznāca Jānim Zālmanim. Krusteniskās saites un visas dienas uz kruķiem.

Pret Namībiju (22:19) tika izcīnīta pirmā no divām uzvarām…

Bet arī pret Namībiju spēle nebija viegla. Visas spēles bija grūtas, neviena no tām kaut kādā ziņā nebija viegla. Vienīgā atšķirība bija tā, ar kādu ticamības līmeni devāmies laukumā. Pret Japānu spriedām, ka viņi tāpat ir ļoti stipri, un būsim apmierināti vien ar to, ja nospēlēsim labi. Ieliksim vienu piezemējumu – būs labi. Bet pret Namībiju nācām laukumā ar domu, ka šī komanda mums ir jāuzvar. Bija citādāka attieksme un cits rezultāts.

Ceturtajā spēlē uzvarēta Malaizija (15:12)…

Ja iepriekš mēs bijām izvirzījuši uzdevumu gūt divas uzvaras turnīrā, tad Malaizija bija tā, pret kuru uzvaru reāli varējām gūt.

Pēc uzvaras pār Malaiziju komanda pagarināja atrašanos Kazaņā vēl par vienu dienu un noslēdza turnīru ar 0:19 zaudējumu pret Kanādu.

Kanādieši tehniskā ziņā bija ļoti līmenī. Iespējams, ka Kanāda arī būtu bijusi ņemama komanda, vai vismaz būtu varējuši sīvi nocīnīties, taču mēs pēc pirmajām četrām spēlēm bijām tā izlikušies, ka pietrūka fiziskā spēka. Man pašam pietrūka spēka, arī citiem pēc divām pirmajām dienām bija nogurums.

Universiāde jau nebija tikai treniņi un spēles vien. Kam vēl sekojāt līdzi, ko apmeklējāt, kā pavadījāt laiku?

Ārpus laukuma mēs kā Latvijas izlases pārstāvji sevi ļoti labi parādījām. Sadraudzējāmies ar tām komandām pret kurām spēlējām, atbalstījām arī citas komandas. Teritorijā ar ļoti daudziem, ne tikai regbistiem, sapazināmies, apmainījāmies jakām, nozīmītēm.

Bet ar pārējo Latvijas komandu?

Turpceļā kopā ar mums uz Kazaņu brauca viens no cīkstoņiem. Universiādē Latvijas komanda dzīvoja vienā mājā ar somiem. Bija volejbola komanda ar kuru kopā braucām mājās. Lielākie čomi gan nebijām, bet vienalga.

Interesanti jau sanāca; gan regbisti, gan volejbolisti finišēja 11. vietās…

Kad spēlējām ar Kanādu, it kā bija tāda doma: uzvarēt, lai pārspētu volejbolistus un būt augstāk nekā 11. vietā, taču, kā jau teicu, pietrūka spēka.

Stāstīji, ka izveidojās ļoti saliedēta komanda. Vai nevēlētos vēl kaut kad kādā turnīrā spēlēt šādā studentu izlases komandā?

Noteikti. Atpakaļceļā arī pārspriedām, ka būtu ļoti interesanti šādā sastāvā uzspēlēt pret Latvijas komandām. Lai arī sastāvā mums nebija atsevišķi individuāli labāko spēlētāju, būtu grūti izveidot labāku komandu. Eiropā arī it kā esot spēles starp universitāšu komandām. Katrā ziņā man būtu ļoti interesenti vēlreiz šādā izlasē uzspēlēt.

Pieredze jau arī pašam šādā turnīrā priekšdienām tika uzkrāta diezgan nopietna?

Pieredze tika gūta neaprakstāma. Runājām, neviens vēl nekad nebija savus spēkus atdevis spēlēm tā kā Universiādē, tādēļ ļoti biju pārsteigts par dažiem komentāriem internetā, ka tūristi aizbraukuši…

Nav vērts anonīmu pamuļķu visu uzrakstīto tik nopietni uztvert…

…gribēju tik sacīt, ka nebija mums kādam domas tur aizbraukt atpūsties, bet gan aizbraukt un pārstāvēt augstākajā līmenī un parādīt citiem, ka Latvijā arī spēlē regbiju.

Tātad, saprotu to, ka mērķis, kas bija izvirzīts, Kazaņā tika izpildīts?

Domāju ka jā, Arī treneri un delegācija, kas brauca līdzi, bija apmierināta ar rezultātu. Arī ar to, ka nebija nekādu nekārtību – salauztu gultu, problēmu vai kasīšanos. Viss bija ļoti solīdi, lai gan jautrā atmosfērā.

Kur vēl būtu vērts piestrādāt, lai Latvijā paceltu regbiju?

Piemēram LLU sabrauc mācīties puiši no daudziem Latvijas novadiem. Spēlējuši LLU komandā viņi var aizbraukt atpakaļ un noorganizēt savā dzīves vietā komandu. Ļoti labs piemērs ir Mikus Ozols no Siguldas. Cits veids ir ieinteresēt jauniešus ar “touch” regbiju. Vai pārvilināt no citiem sporta veidiem.

Latvijas regbija 7 čempionāta izšķirošā kārta notiks Ventspilī, kur nekad regbijs nav spēlēts…

Ventspilī varētu būt līdzīgi kā Liepājā. Nelaime jau ir tā, ka šīs pilsētas ir diezgan tālu. Jo vairāk tiks izveidotas komandas visā Latvijā, jo tas būs labāk. Lai regbija saime aug!

Valters Nikans, RFC “Livonia” preses sekretārs

Foto: Zigismunds Zālmanis (NIKON)

Ieteikt: