– iespējams, pietiktu tikai ar šādu virsrakstu, jo ar to būtu izteikts praktiski viss. Cilvēks, kura vārds Latvijas regbijā neprasa sīkākus komentārus. “Livonia” prezidents no kluba izveidošanas un viens no dibinātājiem. Laulībā ar regbiju nosvinētas “Rubīna kāzas“ (40 gadi). Spēlējis pret “All Black” otro izlasi un izdarījis piezemējumu. Kādreiz jau metis mieru regbijam, bet “ierauts” atpakaļ ovālās bumbas karuselī. Regbija laukumā viņš sen nav bijis kā spēlētājs. Vai viņš vēl izskries laukumā un piezemēs bumbu veterānu sacensībās? Vigo bučus īsti nav pakarinājis uz nagliņas.

Cik tad īsti esi jau regbijā un vai Vigo Valdavs ir beidzis spēlēt?

Regbiju sāku spēlēt tālajā 1980. gadā. Jāsaka, ka īsti tā arī neesmu beidzis spēlēt, jo neesmu sev definējis, ka nespēlēšu. Pagaidām gan skaidrs, ka, lai ietu laukumā, nedaudz jāpatrenējas. Beidzis spēlēt neesmu, bet, protams, neslēpšu, ka domāju par to.

Kas pamudināja sākt nodarboties ar regbiju?

Padomju laikos pa skolām ļoti bieži staigāja sporta spēļu treneri, nāca klasēs un aicināja uz treniņiem. Mācījos Rīgas 15. septiņgadīgajā skolā, bija tāda huligānu skola. Vienā dienā ienāk puisis Aivars Lapsiņš, kurš vēlāk bija mans pirmais treneris. Iepazīstināja sevi kā Rīgas vagonu rūpnīcas (RVR) treneris un aicināja uz treniņiem. Tajā brīdī pirmo reizi dzirdēju vārdu “regbijs” un nodomāju pie sevis – “kāds regbijs, kādas muļķības”.

Daži klasesbiedri aizgāja uz treniņu un nākamajā dienā stāstīja, ka “bumba, kaut kāda nepareiza, džeki tur skrien, grūstās”. Tā kā diezgan labi spēlēju hokeju un futbolu, mani tas neuzrunāja, bet bija viena cita nianse. Dzīvoju Grīziņkalnā, strādnieku mājā, kur visas labierīcības bija kāpņu telpā. Dušas nebija vispār, līdz ar to mazgāšanās bija problēma. Džeki stāstīja, ka pēc treniņa VEF stadionā visi iet uz dušām RVR un par brīvu ir pieejams gāzētais ūdens no automāta! Tā nu padomāju – trīs dienas nedēļā var tikt foršās dušās nomazgāties un pieliet pilnu vēderu ar gāzēto ūdeni. Nu normāli, iešu apskatīties, kas tur notiek. Kā aizgāju, tā joprojām “mazgājos un dzeru cukurūdeni”.

Kāds ir Tavs mīļākais piedzīvojums, kas saistīts ar regbiju, kuru labprāt stāsti jaunajai regbija paaudzei?

Piedzīvojumi ir bijuši ļoti daudz, līdz ar to tāda viena spilgta piedzīvojuma īsti nav. Katrā spēlē ir kādas emocijas, kas liekas īpašas, bet tad ir nākamā spēle ar citām emocijām. Kaut vai par to pašu piedzīvojumu pret Jaunzēlandi, par ko vēlāk runāsim. Tad arī likās, ka tādas emocijas vairs nekad nebūs. Bet emocijas bijušas pēc tam citās spēlēs.

Ļoti daudz jautrības un piedzīvojumu bija “trešajā puslaikā”, bet tas nav tas, kas jādzird jaunajai paaudzei. Lai viņi paši piedzīvo savus “trešos puslaikus” (smejas). Es teiktu tā: spilgtākais piedzīvojums, kas saistīts ar regbiju, ir pats regbijs. Tieši pats sporta veids, kas joprojām ir mīļš, neskatoties uz kaut kādām funkcionāru muļķībām, kas te notiek visapkārt…

Ar regbiju esi bijis visās pasaules malās. Kas ir eksotiskākā komanda pret kuru spēlēts un eksotiskākā vieta kurā spēlēts?

Eksotiskākā vieta noteikti ir Taivānas turnīrs, par kuru vēlāk pastāstīšu. Eksotiskākās komandas varētu būt Šrilanka un Indija, ar kurām esmu ticies turnīros Anglijā.

Dienēji Afganistānā. Vai arī tur sanāca uzspēlēt regbiju?

Nebija laika ne sportam, ne regbijam. Arī emocionāli negribējas to darīt. Par gadījumiem armijā nav īpaša vēlme stāstīt, bet armija un dienests uz visu mūžu “salika” galvā vienu lietu: sportā un karā ir kopīga viena lieta – tu karo par sevi, par cilvēkiem, kas tev ir blakus un kas ir aiz muguras. Komandās, kurās esmu spēlējis, pierādījās – ja tu ej “sisties” par sevi un par komandas biedriem, tad ir rezultāts. Ja tu izej “kalnā pašaudīties”, tad, visdrīzāk, tevi nošaus. Armijā arī iegūta būtiska īpašība – tu saproti, kas īstenībā ir katrs cilvēks, un vēl daudzas dzīves patiesības.

Kā radās ideja dibināt savu klubu – “Livonia”?

Ja runa ir par kluba dibināšanu, tad stāsts ir interesants ar garu ievadu. Pirms armijas bija RVR komanda, tad spēlēju RAF meistarkomandā, kas būtībā bija Latvijas izlase. Tas bija brīdis, kad dibināti “Miesnieki”, kas izveidojās no daļas RAF meistarkomandas spēlētājiem. Tad viņi vēl salasīja labus spēlētājus no citām komandām.

nav radušies tukšā vietā, jau no pirmās dienas tur bija spēcīga komanda. Mēs uzreiz sitāmies par čempionu titulu, un līdz ar to esmu tur bijis klāt no pirmās dienas.

Runājot par “Livonia”, tad stāsts ir sekojošs. Bija 2002., 2003. gads. Teikšu atklāti, ka spēlēšana “miesniekos” un arī Latvijas izlasē kaut kādā veidā apnika. Varēju vēl kādu brīdi spēlēt, bet palika neinteresanti arī spēlēt Latvijā. Tik labi zināju pretiniekus, ka varēju pa laukumu mierīgi staigāt, un zināju, kur kuru pretinieku var noķert. Tad gadu vispār neko nedarīju, bet tad pietrūka regbija. Jā, man bija ģimene, darbs, bet kaut kas pietrūka. Regbijs mani vienkārši turēja. Skaitījos vēl “Miesnieku” spēlētājs un kluba biedrs, bet spēlēt es īsti negribēju. Vērsos pie “Miesnieku” vadības ar savām idejām – kā darīt lietas pareizi. Protams, mani uzklausīja, bet vadība atteica, ka viņiem tomēr savs ceļš ejams un ir labi, kā ir.

Bet man tā ideja palika prātā! Domāju, ka intereses pēc jāpamēģina, vai tiešām ir tā, ka tukšā vietā neko nevar jaunu izveidot. Tajā brīdī strādāju lielā kompānijā, kurā ietilpa “Laima”, “Gutta” utt. Viens no biznesa projektiem bija “Laimas” tirdzniecības komandas izveide un virzīšana. Bija nepieciešama kolektīva saliedēšana. Bijām kādi 20 sportiski džeki, visu laiku spēlēt basīti vai futeni nebija interesanti. Vienreiz džekiem saku: “Vakarā tiekamies Rāmavā!”. “Miesniekiem” tur bija bāze un izlēmām uzspēlēt regbiju. Bija tukšs laukums, sabrauca džeki, es atvedu no mājām bučus, kreklus, un spēlējām. Tā pamazām sākās “Laimas“ regbija komanda, tad pienāca vēl klāt džeki un tā pamazām, pamazām… Kaut ko darot, kaut kas arī sāk sanākt, un tajā brīdī bija skaidrs, ka vajag kaut kādas sacensības.

Federācijā tajā brīdī bija kārtējā krīze, čempionātā, laikam, bija tikai trīs komandas, un man tajā brīdī nemaz negribējās tajā virzienā skatīties. Tad mēs (Baldone, Regbija vēstures klubs, Laima, Valmiera) izdomājām, ka nodibināsim savu organizāciju – LARKA (Latvijas Amatieru regbija klubu asociācija). Reizi divās nedēļās paši organizējām septītnieka turnīrus, paši visu apmaksājām, arī tiesnešus. Ja godīgi, tad mums baigi labi sanāca, un, ja nemaldos, lielākais komandu skaits bija 10 vai pat vairākas komandas vienā turnīrā. Katrā ziņā, mums tas pasākums bija nopietnāks nekā federācijai. Pēc tam arī pārgājām uz piecpadsmitnieku un vienā brīdī arī radās “Livonia”.

Bet “Livonia” radās kā?

agrāk, kad spēlēja “Miesniekos”, vienu brīdi bija mans audzēknis un vienā jaukā vakarā raksta man: “Klausies, trener, esmu atgriezies Latvijā un gribu uzspēlēt.” Tā nu viņš pievienojās “Laimas” komandai, un 2-3 gadus mēs tur “ņēmāmies”. Tad man bija biznesa projekts Polijā un lietas Latvijā sāka buksēt, jo mājās biju tikai nedēļas nogalēs. Vienā vakarā Jānis saka: “Klau, pamēģinām un uztaisām vienu komandu. Nu tā, kā vajag.” Tā vīzija mums bija – pēc gadiem atnāc uz spēli, apsēdies ložā, iedzer kafiju un skaties, un priecājies, kā tavs klubs spēlē. Priecājies, ka viss notiek! Bet vienojāmies – ja darām, tad darām to kārtīgi un nopietni. Ja kādā brīdī vienam no mums tā lieta sāk nepatikt, tad metam mieru mēs abi. Tā arī radās “Livonia”. Brīdī, kad “Laima” pārtapa par “Livonia”, progress bija straujš, un galu galā šobrīd esam viens no labākajiem klubiem Baltijā!

Kā vērtē Regbija attīstību Latvijā?

Smaga tēma. Īsi sakot – tās vienkārši nav šobrīd, lai vai kā cilvēki revolucionāri runātu. Kas tad ir noticis? Apmēram, kā 1917.gada revolūcijā, kad visus vecos nometa nost. Mēs jaunie, mēs nākam! Un? Ko tālāk? Tālāk neviens nezina, ko darīt un negrib darīt! Protams, var piesegties tagad ar Covid-19, bet redzam, ka citi sporta veidi tieši tagad raksta projektus un virzās uz priekšu. Savukārt mums federācijā šobrīd vispār nekas nenotiek. Pat ja es realizēšu kādu no saviem projektiem regbijā, kas man šobrīd ir padomā, negribu nekādu saistību ar

. Ir jāsaprot, ka es nekādā gadījumā neesmu pret viņiem, kā pret cilvēkiem, noteikti nē! Cilvēki viņi visi ir forši, ar saviem plusiem un mīnusiem, bet esmu kategoriski pret viņiem kā pret amatpersonām, kuriem vajadzētu virzīt visu pasākumu. Viņi to nesaprot un domā, ka esmu personīgi pret viņiem. Man ir pretenzijas pret viņiem kā regbija virzītājiem. Ja man prasa, vai būs labāk, tad es atbildu – nē, būs vēl tikai sliktāk.

Runājot par kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm, tas viss ir izdarāms! Nevajag ķīniešu ābeci izgudrot, jo skaidrs ir cikls, kad to var panākt. Ir vajadzīga programma un finansējums. Tas ir viss, kas nepieciešams! Mūsu izlase jau spēlēja kvalifikācijas turnīrā. Protams, pirms tam bija pārāk īss laiks, lai tiktu mazliet augstāk, un, ja tas būtu turpinājies, domāju, ka tas būtu pavisam cits stāsts šobrīd. Tam ir jāpieiet profesionāli – gan no vadības, gan no spēlētāju puses. Ja mēs gribam dabūt pasaules līmeņa spēlētāju, tad jāsaprot, ka viņš nebūs amatieris. Nebūs! Jāsaprot, ka viņš aizvada regbijā labākos dzīves gadus un pēc tam, kad aizies no regbija, nebūs nevienam vajadzīgs. Ir jābūt programmai, kas ir jebkurā normālā valstī. Beļģijā, Holandē programma ir skaidra – tu spēlē izlasē un zināms, kas būs pēc tam ar tevi. Viss ir izdarāms, bet vajadzīga cita pieeja tam visam!

uzdeva tev jautājumu, uz kuru jau paspēji atbildēt, pie viena minot piezemējumu Taivānā. Vari pastāstīt par to? Par pašu turnīru, pret ko bija jāspēlē?

Taivānas regbija federācija politiski vēlējās noorganizēt turnīru, kas ir labāks un spēcīgāks par Honkongas septītnieka turnīru, kas bija ļoti labs. Tajā laikā LRF prezidents bija Andris Ozols (uzskatu viņu par vienu no spēcīgākām personībām un prezidentiem regbijā). Viņš bija FIRA kongresā, kad Taivānas pārstāvji paziņoja par šo turnīru. Sanāca tā, ka viņš brauca vienā liftā ar Taivānas pārstāvjiem, un viņš uzdāvināja LRF kaklasaiti kā iepazīšanās dāvanu. Te jāpiebilst, ka turnīrs ir ļoti prestižs un uz to neaicina kuru katru. Un ļoti iespējams, ka šī gadījuma dēļ mēs tikām uzaicināti uz turnīru. Jāsaka, ka diezgan negaidīti, jo ceļu un visu pārējo apmaksāja organizatori. Turnīra sastāvs bija diezgan spēcīgs: “All Blacks Maori” (Jaunzēlandes pēc spēka otrā izlase), Tonga, principā visas lielās izlases. Grupā mēs bijām ar Vāciju un Jaunzēlandi. Pirmo spēli pret Vāciju uzvarējām, bet gāja diezgan smagi, jo klimats bija kā “pirtī”. Otrā spēle ar Jaunzēlandi, kur gājām sisties un parādīt, kas mēs esam. Zaudējām tikai ar 7:21, kas ir ļoti liels sasniegums, kuru ceru, ka mūsējie kādreiz atkārtos un pārspēs! Bet to vienīgo piezemējumu man arī izdevās “ievilkt” diezgan smuki. Izspēlējām 22 m, nometām “veijerim” līdz galam un es apskrēju pretspēlētāju. Tas arī viss. Ņikonovs iesita realizāciju un pirmais puslaiks beidzās 7:14, ja nemaldos. Pēc tam 3. puslaikā cieši draudzējāmies ar jaunzēlandiešiem un viņi bija ļoti pārsteigti par mūsu sniegumu. Jāatzīst, ka nākamajā dienā izslēgšanas spēlēs pret Koreju mēs nenovērtējām pretiniekus. Nebijām arī viņu spēli redzējuši, bet tur pretiniekos iznāki tādi džeki – visi lieli, skrienoši. Nu viņi nomazgāja mūs tā, ka maz neliekas.

Turnīrs viens no atmiņā paliekošajiem. Mēs kā “Latvian Hawks” pirms tam braucām četru turnīru sērijā Anglijā. Tur mēs, piemēram, vienā turnīrā uzvarējām Anglijas čempionus. Iedomājieties, kādā līmenī mēs tad bijām! Kādreiz mēs bijām ļoti tuvu lielajām izlasēm, bet tagad visi pārējie ir aizšāvušies kosmosā, kamēr mēs…

Pirms Taivānas turnīra bija arī visai nesaprotama situācija. Delegācijā vieta neatradās trenerim Uldim Bautrim, kurš mūs gatavoja šim turnīram un pirms tam bija kopā visos turnīros Anglijā. Toties vieta delegācijā atradās pavisam citiem un dīvainiem cilvēkiem. Uldis Bautris tomēr tika uz Taivānu, jo biļeti apmaksāja Aleksandrs Zuments. Biļete toreiz maksāja apmēram tikpat, cik divistabu dzīvoklis Rīgā. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka bieži gadās, ka cilvēkus, kuri izdara ko labu, vēlāk nodod. Man arī liekas, ka šajā gadījumā vajadzētu padomāt daudziem cilvēkiem par savu rīcību…

Novēlējums jaunajā 2021.gadā

Draugi, nebūšu oriģināls. Novēlu, lai visi esam garīgi un fiziski veseli. Ja ir šīs lietas, tad pārējo var pielikt klāt. Jā, būs zināms pārmaiņu gads, bet pārmaiņas būs uz labo pusi. Veselību visiem un maucam tik uz priekšu, kā arī atceramies – nav svarīgi, kas tev ir pretī, svarīgi, kas tev ir blakus! Laimīgu Jauno!

Vigo Valdava jautājums

, uz kuru atbildi gaidiet nākamajā intervijā.

Kā Tu vērtē U18 Latvijas meiteņu izlases projektu, kuru vadījām mēs ar Uldi Ozoliņu?