Latvijas regbija veterāns Nikolajs Petjuņins šogad svinēja skaistu jubileju – 55 gadi. Daudzi viņa paaudzes regbisti uzspēlē veterānu mačos, regbija gaitas beigusi liela daļa arī nākamās paaudzes Latvijas regbistu, bet “Pitons” – kā viņu pazīst Latvijas regbija saime – šogad vēl devās laukumā augstākā līmeņa mačos.

Petjuņins vairākus mačus aizvadīja “no zvana līdz zvanam”, un pārsteidza Baltijas TOP līgas rīkotājus, nekautrējoties iesaistīties cīņā daudz augstākā līmeņa regbija mačos. “Pitons” nedomā bučus kārt vadzī, jo regbijs ir viņa dzīve un regbijs viņam dod enerģiju ikdienas dzīvē.

Šobrīd esi pieredzes bagātākais regbists Baltijā. Atminies, kā ienāci regbijā?

Sāku trenēties kādā 1975. / 1976. gadā. Mani brālis “ievilka” un te esmu palicis tagad jau 45 gadus. Bērnībā trenējos sambo, cīņā, volejbolā, bet vecākais brālis trenējās regbijā. Viņš teica, ka nav ko niekoties un jāiet uz īstu veču sportu. Tā nu te es paliku un esmu joprojām. Protams, ka bērnībā nemaz nedomāju, ka regbijs tā paliks manā dzīvē, bet tagad jau 45 gadus esam “laulībā”.

Kādi tev pašam tie spilgtākie mirkļi ilgajā karjerā?

Pilnīgi noteikti 1992. gads un Edinburga (Pasaules kausa finālturnīrs regbijā-7 1993.gadā). Tas bija notikums, ko diez vai kādam Latvijā izdosies vēl atkārtot kaut kad tuvākajā laikā. Bet no sportiskā viedokļa man jāizceļ 1991. gads, kad ar Jelgavas RAF uzvarējām PSR 1. līgā un ar saviem spēkiem tikām uz augstāko līgu, kas toreiz bija kas neticams. Toreiz augstākā līga nozīmēja arī “labāku dzīvi” – kādu atalgojumu, labumus, utt. Es gan tajā spēlē (atbildes spēlē pret Penzas komandu) dabūju sarkano kartīti, bet čaļi tāpat “izkapāja” uzvaru. Žēl, ka nesanāca uzspēlēt augstākajā līgā, jo PSRS sabruka un mēs vairs nespēlējām tajā čempionātā. Toreiz čempionāts bija ļoti spēcīgs un Latvijas regbijs daudz būtu ieguvis no tāda līmeņa spēlēm.

Minēji 1993. gada vēsturisko sasniegumu. Ar ko tev palika atmiņā 1993. gada notikumi Edinburgā?

Mums kvalifikācija bija kā viens mirklis, jo trīs spēles vienā dienā. Bet bijām labi sagatavojušies, jo gadu praktiski trenējāmies tikai šim turnīram un bijām labā fiziskā formā. Mēs kvalifikācijā toreiz uzvarējām Krieviju, kas likās jau neticams notikums, jo tā tomēr lielvalsts un tur regbijs tik augstā līmenī. Neticējām, ka kaut ko tādu izdosies paveikt, bet tad vēl tiekam uz finālturnīru.

Tas tomēr bija grandiozs pasākums, tur spēlēja tādas valstis, mums turklāt grupā bija DĀR, Fidži, Velsa… Ja tā nopietni, tad braucām ar domu, lai “nepietaisītu bikses”, jo mums jau tas bija sasniegums. Mēs pat nedomājām, ka mūs tur rādīs pa “Eurosport”, ka būs milzīga interese. Pirms spēles, protams, bija mandrāža, uztraukums. Bet, kad izej laukumā, tad visu aizmirsti un nedomā par pretinieku, bet pats tikai centies paveikt laukumā, ko no tevis prasa. Vismaz man tā bija. Laukumā uztraukuma vairs nebija.

Tagad jau varam gudri spriest, bet tad mums nebija baigi daudz kombināciju. Mēs reāli izvilkām ar savu fizisko kondīciju, jo fiziski bijām vieni no labākajiem. Ļoti izturīgi visi čaļi bija. Bet tur pretī nāca tehniskas komandas ar kombinācijām – mēs to līmeni “nevilkām”.

Kur rodas tā nebeidzamā enerģija un spēks, lai spētu joprojām nospēlēt 80min kopā ar uz pusi jaunākiem komandas biedriem? Un kādas ir sajūtas pēc spēlēm?

Man jaunieši dod enerģiju. Redzu viņus un gribu ar viņiem kopā spēlēt. Un es dodu pretī – es ar savu piemēru dzenu viņus uz priekšu. Iedomājies, 30gadīgs regbists redz mani skrienot laukumā. Viņš taču negribēs būt vājāks un fiziski neizturīgāks par mani. Viņš neatļausies slinkot, jo tad šis 55 gadus vecais onkulis būs labāks.

Otrs, kas mani dzen uz priekšu – es gribu, lai Latvijas regbijs attīstās. Esmu tik daudz nospēlējis, ka regbijs jau ir manos gēnos. Tāpēc gribas palīdzēt joprojām Latvijas regbijam.

Trešais, laikam režīms. Atpūsties vajag, bet ar mēru un ne daudz. Es te nerunāju par pasēdēšanu ar draugiem. Kurš gan sportā to nav darījis. Es vairāk par pauzi pēc sezonas vai sezonas gaitā. Jo vairāk atpūties un vairāk neesi ritmā, jo grūtāk pēc tam atgriezties. Tāpēc cenšos būt kustībā.

Tavuprāt, kādēļ regbijs būtu piemērotākais sporta veids?

Regbijs ir komandas spēle. Draudzīga spēle, lai gan laukumā tā neizskatās. Laukumā mēs esam pretinieki, bet pēc spēles draugi. Ne par velti ir šis 3. puslaiks, kas nav citos sporta veidos. Regbijs ir skarbs labā nozīmē, bet tā ir īsta vīru spēle. Regbijs vieno kolektīvu un regbisti bieži draudzējas ģimenēm, jo tas ir kopā pavadīts laiks. Kā liela ģimene. Kā brāļi viens otram. Pados roku, palīdzēs piecelties un atvainosies pēc spēles, ja bijis sevišķi skarbs.

“Livonia” rindās šogad kapteinis bija Gundars Grieķis. Ko gribētu pajautāt kapteinim publiski?

Varbūt ne jautājumu, es viņam gribētu veltīt novēlējumu. Lai nemet plinti krūmos, jo viņam ir tā enerģija un emocijas, kas nepieciešamas regbijā. Viņam ir sava harizma, viņā ir kas tāds, kas var “pavilkt” Latvijas regbiju. Grieķim ir potenciāls, jo viņš vēl ir jauns regbijam. Viņš var iedvesmot jaunos, kas “pavilksies”.

Ko novēlētu “Livonia” saimei starpsezonā?

Veselību. Īpaši šajā laikā. Kopā klubā vēlos, lai darbi saskanētu ar vārdiem. Lai ar darbiem laukumā pierādītu, ka esam labākie Latvijā. Runāt mēs varam daudz, bet vārdi jāapliecina ar darbiem laukumā. Tas attiecas uz treniņu režīmu, kur tiek ielikti pamati panākumam spēlēs. Jā, mums šogad nebija izteikta galvenā trenera, bija varbūt grūtāk trenēties, bet treniņu apmeklējumam bija jābūt labākam. Tad arī neizpaliks panākumi laukumā.